Konsekvence visos sīkumos
Renovācijas mūsdienīgā stilā
Raupjā arhitektūra: betons, nelokāms un nesamākslots — tāds ir brutālisms. 1962. gadā baznīcu arhitektūras meistars Reiners Dise (Rainer Disse), 20. gadsimta sešdesmito gadu arhitektūras zvaigznes Egona Eiermana (Egon Eiermann) skolnieks, uzbūvēja Sv. Elizabetes baznīcu un tās zvanu torni Freiburgā. Tagad ēka ir kļuvusi par laicīgu celtni. Tomēr kā šādu masīvu brutālisma liecību iespējams saglabāt mūsdienās, piešķirot tai jaunu identitāti? Saudzējot un atdzīvinot vērtīgo būvmateriālu struktūru ar arhitektoniskās izpratnes palīdzību.
Brutālisms simbolizē atklātību un atbildīgumu darbā ar materiāliem un konstrukciju. Mūsdienās par to atgādina Freiburgas Sv. Elizabetes baznīcas zvanu tornis. Baznīcas jomam 2006. gadā tika noņemta konsekrācija, un to pārveidoja par dzīvojamo ēku ar 43 dzīvokļiem. Tornis kopš tā brīža kļuva par klusējošu pārmetumu, un tā stāvoklis bija ļoti nedrošs, jo tas varētu zaudēt atļauju pastāvēt bez joma, un tādā gadījumā to nojauktu. 2014. gadā šo betona torni bez logiem atklāja interjera dizainere Ingrīda Marija Burona de Presera (Ingrid Maria Buron de Preser). “Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Man uzreiz šķita, ka tornim piemīt kaut kas maģisks,” atceras dizainere Burona de Presera. Sadarbojoties ar Valsts pieminekļu aģentūru, dizainere izstrādāja pārplānojuma koncepciju, iegādājās torni un veica visaptverošu renovāciju. Viņas ideja: betona struktūras pilnīga saglabāšana un jaunas identitātes piešķiršana, izmantojot arhitektonisko integrāciju un tādējādi apveltot pamesto zvanu torni ar jaunu lietošanas koncepciju.
Tornis bija tukšs jau daudzus gadus, un tā stāvoklis bija nožēlojams. To bija izpostījuši vandāļi, un iekšā visu klāja netīrumi. “Kaut gan mūsdienās parasti ir lētāk sagraut veco un uzcelt kaut ko jaunu, es vēlējos saglabāt brutālisma arhitektūru un atjaunot torni tā, lai to varētu saglabāt kā kultūras pieminekli,” viņa skaidro.
Tehniska un funkcionāla skaidrība
Lai torni varētu apdzīvot, bija nepieciešamas ievades un izvades līnijas. “Priekšsienas sistēmu dēļ varējām saudzīgi apstrādāt būvmateriālu struktūru un panākt rezultātu, kas tik un tā izskatās labi.” Viņa vēlējās, lai arhitektūra vienlaikus būtu efektīva un nomierinātu visas maņas. “Tāpēc es meklēju mūžīgus un nesamākslotus furnitūras materiālus, kuru forma un krāsa pieskaņojas arhitektūrai. TECE produkti, manuprāt, simbolizē tehnisku un funkcionālu skaidrību, un tie nemanāmi saplūst ar apkārtējo arhitektūru sava mūžīgā dizaina dēļ.” Burona de Presera pasmejas: “Turklāt man arī ļoti patīk kvalitatīvi produkti, kurus var atļauties ikviens.”
Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka augšstāva apartamentos nokļuva TECEone dušas tualetes sēdeklis: maksimāli vienkāršota forma un izcila funkcionalitāte bez kruzuļiem. Tā kā dzīvoklī mainījās viesi, projekta izstrādātāji uzskatīja, ka dušas tualetes sēdekļa intuitīvā, viegli saprotamā darbība un klasiskais dizains ir īpaši svarīgs faktors. Turklāt dizainere domāja arī par nākotni un apvienoja dušas tualetes sēdekli ar TECElux WC termināli.
Visu nišu optimāla izmantošana — precīzi Eiermana garā
Dizainere izvēlējās TECEdrainprofile iebūvēto uzstādīšanu trīs dušas zonās. Dušas profils ir veidots no nesamākslotiem, ilgtspējīgiem materiāliem, tā forma ir noslīpēta līdz pamatelementiem, un tas nevainojami iekļaujas telpas arhitektūrā. Šeit tas ir apvienots ar liela formāta gaišām flīzēm uz sienas un grīdas. Pūles atmaksājās: reiz pussagruvušajā zvanu tornī tagad četros stāvos izvietoti eleganti augšstāva apartamenti un dzīvokļi ar guļamistabām, virtuvi, vannu un grīdas līmeņa dušu. Piecus metrus augsto pirmo stāvu var iznomāt kā galeriju, izstāžu zāli, koncepcijas veikalu vai vietu pavārmākslas meistarklasēm. Šo brīnišķīgo ēku vainago vairāk nekā astoņus metrus augstais “Debesu vārtu” augšstāva dzīvoklis ar brīnišķīgu skatu uz visu Freiburgu.
